Janvāra mēnesī risinājās tradicionālā Latvijas Futbola federācijas (LFF) organizētā Latvijas futbola gada laureātu un izcilnieku svinīgā apbalvošanas ceremonija, kur par nozīmīgu ieguldījumu valsts pludmales futbola attīstībā tika sveikts bijušais izlases spēlētājs un treneris, daudzu šī futbola paveida pasākumu organizators un speciālists Mihails Busels. Rīgas Futbola federācija (RFF) piedāvā interviju, kurā Latvijas pludmales futbola leģenda dalās savos iespaidos par karjeru, sporta veida attīstību un nākotnes plāniem.

-Kādas ir izjūtas un emocijas pēc šīs balvas saņemšanas? Vai pašam tas bija pārsteigums?

-Sākotnēji man bija informācija, ka iespējams tikšu aicināts pasniegt balvu labākajam jaunajam pludmales futbolistam, bet pats neko nesaņemšu. Arī pirms svinīgās ceremonijas sākuma īsu sarunu gaitā ar federācijas pārstāvjiem, kuri varēja zināt par iecerētā scenārija gaitu, nekas neliecināja par pretējo. Ceremonijas gaita apliecināja, ka mans iespējamais iznāciens uz skatuves ir maz ticams, bet tad vienā brīdī viss mainījās. Parādījās mana fotogrāfija, uzraksts “Par ieguldījumu pludmales futbola attīstībā”, un tad jau vienā brīdī atrados uz skatuves, saņemot balvu. Atceroties sākotnējo scenāriju, īsti nesapratu vai man vēl jāpaliek, vai nē un tikai tad, kad atgriezos savā vietā, kāds no futbola kolēģiem, aplūkojot fotogrāfiju, ievēroja, ka tur rakstīts “Leģenda”.

Atbildot pavisam īsi – jā, tas bija liels un izdevies pārsteigums. Vēlos pateikties Latvijas Futbola federācijai un personīgi tās prezidentam Vadimam Ļašenko par augsto novērtējumu maniem sasniegumiem un šo titulu. Reiz senā pagātnē kolēģi man piešķīra iesauku “PAPA” (spēlēju ar iesauku uzdrukātu uz krekla). Tagad esmu “Leģenda”? Nu ja “Leģenda”, tad “Leģenda”. Man nav iebildumu [smejas – aut.].

-Kā nonāci pludmales futbolā?

Vēl pagājušā gadsimta trešajā ceturksnī tēvs ar savu piemēru parādīja manu nākotnes ceļu ar manas mīļotās mātes svētību un māsas atbalstu. Šajā aizraujošajā piedzīvojumā devos kopā ar draugiem Sergeju Antoščenkovu un Anatoliju Beresņevu, kuriem allaž būšu neizsakāmi pateicīgs par visu. Ceļa gaitā piedzīvoju daudz interesantu notikumu, un par katru no tiem varētu pastāstīt atsevišķu stāstu.

Vēlos uzreiz izteikt milzīgu pateicību tiem cilvēkiem, kuri mani vadīja, mācīja un palīdzēja apgūt futbola prasmes – pirmajiem treneriem Nikolajam Duļņevam, Leonardam Jansonam un komandai “Rīgaslaukmaš”, manam galvenajam trenerim Vladimiram Beļajevam un “Daugava”, kā arī Markam Zahodinam, Andrejam Karpovam, Vladimiram Ribam, Ojāram Drozdovam, Pjotram Pivovarovam, Jānim Skredelim, Vladimiram Žukam, Jevgenijam Kasjanam un citiem. Un papildus teikt paldies tiem, kuri atbalstīja ar vārdiem un darbiem – Timofejam Antoščenkovam, Vadimam Bogdanovam, Mihailam Smorodinam, Albertam Šesternjovam, Sergejam Andrejevam, Sergejam Šavlo, Fjodoram Čerenkovam, Valērijam Semjonovam, Jurijam Jakovļevam, Valērijam Vasiljevam, Garikam Avojanam, Anatolijam Ponomarjovam, Sergejam Solomonovam, V.Vlasovam un daudziem citiem. Ar viņu un visu manu komandu partneru atbalstu es pamazām nonācu līdz pludmales futbolam saistībā ar kuru vēl jāpievieno tādi vārdi kā Mihails Kornatovskis, Aleksejs Kuzņecovs, Eduards Borisevičs, Andrejs Baharevs, Olga Romaņenko, komandas “TUC”, “Skonto”, “Ropažu SC”, “ATLAS” utt.

Bet kā viss sākās? Deviņdesmito gadu beigās ar draugiem futbolistiem uzzinājām, ka Vecāķos notiek pludmales futbola sacensības un nolēmām tajās piedalīties. Bija savas īpatnības un specifika, bet labā draugu un tāpat pretinieku kompānija, kā arī neparastais komerciālo sacensību statuss veicināja mūsu biežo dalību šāda veida turnīros. Papildus tam pamēģinājām startēt arī starptautiskā turnīrā Pērnavā. Pēcāk Jūrmalas kausa pludmales futbola sacensības ar lielajiem vārtiem sāka organizēt Dubultos. Un tā nu sanāca, ka pēc M.Kornatovska ieteikuma pievienojos komandai “ATLAS” kā spēlējošais treneris, piedaloties pludmales turnīros vasarā, bet Latvijas telpu futbola spēcīgākajā līgā un Čempionu kausā – ziemā

“Jūrmalas kauss” bija un paliek vienīgās regulārās sacensības ne tikai mūsu, bet Baltijas valstīs kopumā. Pirms divdesmit gadiem vienā no posmiem startēja ap 80 komandu un kopā ar faniem pulcēja vienviet ap 1000 cilvēkiem. Man ir izdevies uzvarēt šajā turnīrā vairāk nekā jebkuram citam - sešas reizes..

-Kādus uzskati par savas spēlētāja un trenera karjeras spilgtākajiem mirkļiem?

-Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt īsi – atbilde būtu vesela dzīvesstāsta garumā. Futbolu neiedalu lielajā, telpu un pludmales kā atsevišķos sporta veidos – uztveru to kā futbolu ar saviem noteikumiem, “noskaņojumu” un speciāliem uzdevumiem. Manā skatījumā futbols ir visgrūtākā komandu sporta spēle, tādēļ individuāli sasniegumi nav iespējami bez saskanīgas komandas darbības. Izsakoties lakoniski – man ir izdevies kļūt par čempionu visos trijos “novirzienos”, individuāli esmu guvis vairāk par 100 vārtiem lielajā futbolā (senāk pagātnē biju otrs labākais vārtu guvējs Virslīgā), zāles futbolā un vairāk par 200 – pludmales futbolā. Lai gan mans oficiālais “ampluā” ir “pēdējais aizsargs” jeb, kā to savulaik precizēja treneris V.Beļajevs, - “pats pēdējais aizsargs”.

Runājot par pludmales futbolu, gribētu atzīmēt četrus sasniegumus, kurus tuvākajā laikā, manuprāt, būs grūti kādam pārspēt. Esmu piedalījies 201. spēlē pēc kārtas, 17 sezonu laikā gūstot 218 vārtus. Vienas sezonas gaitā man ir izdevies 17 spēlēs gūt 51 vārtus (vidēji trīs vienā mačā). Tāpat ir izdevies gūt vārtus 25 spēlēs pēc kārtas (kopumā 62), kā arī pavadīt laukumā 3280 minūtes pēc kārtas bez maiņām. Šī iemesla dēļ esmu savulaik iemantojis “dzelzs vīra” statusu futbola kolēģu acīs. Savā dzīvē neesmu izlaidis nevienu treniņu.

Atgriežoties pie sasniegumiem – pie tiem pieskaitu arī skaistas un efektīvas kombinācijas, komandas sadarbību un labu kolektīvu, jo futbolā nav sīkumu. Atmiņā ir daudz mirkļu, par kuriem var gari un plaši izstāstīt – uzvara Latvijas čempionātā ar “Skonto” komandu, triumfs kausa izcīņā ar “ATLAS Ropaži Sporta Centrs” un pat uzvara Jēkabpils pludmales futbola čempionātā, kur bija sava specifika, savas īpatnības… Visi mani sasniegumi kā trenerim ir savstarpējā mijiedarbībā ar maniem panākumiem spēlētāja statusā, jo allaž esmu bijis spēlējošais treneris. Un ne tikai tas – arī menedžeris, aģents, loģistikas speciālists, mecenāts utt.

Kopumā manā rēķinā ir 21 tituli ar dažādiem klubiem, bet titulus ne vienmēr var uzskatīt par sasniegumiem. Piemēram, ar “TUC” komandu zaudējumu pludmales futbola čempionāta finālā un iegūto otro vietu var vērtēt augstāk nekā dažu labu zelta godalgu. Tomēr jo īpaši vēlētos izcelt mūsu izlases uzvaras divos starptautiskajos turnīros “Jaunais vilnis” ar Lietuvas un Igaunijas izlašu līdzdalību (neoficiālo “Baltijas kausu”). Šīs uzvaras bija pirmās un pagaidām vienīgās mūsu izlases vēsturē.

Un protams – divas pēdējās cīņas kā Latvijas izlases galvenajam trenerim pret Lietuvas izlasi, kad mums izdevās izveidot uzticamu un draudzīgu sastāvu no spēlētājiem, kuri tika plaši kritizēti, bet laukumā pierādīja, ka ir cienīgi uzvilkt nacionālās valstsvienības kreklu. Uzvarējām abas spēles mājās un viesos, man pašam gūstot trīs vārtus.

-Ko vēlētos paveikt savas karjeras turpinājumā pludmales futbolā un kā redzi šī sporta veida attīstību?

-Visi procesi, kas notiek mūsu valstī, attiecīgi atspoguļojas arī futbola dzīvē. Viens no kritērijiem šajā ziņā ir komandu skaits, kas piedalījās turnīros agrāk un tagad. Kā minēju – pirms divdesmit gadiem Dubultos viena posma ietvaros startēja 80 dalībnieces. Tagad ir labi ja desmit. Šīs negatīvās tendences dēļ sāku pats organizēt bērnu pludmales futbola turnīru “BUSEL CUP”. Šajā ziņā vēlos pateikties savam audzēknim Dmitrijam Dikanskim, Rīgas Futbola federācijai, “ATLAS”, “A.S Malfini”, Andrejam Bernatovičam un citiem atbalstītājiem, bet jo īpašu un sirsnīgu pateicību veltu bijušajam audzēknim Konrādam Gailēvičam, kurš manas aktivitātes atbalsta no to pirmās dienas.

Šis turnīrs ir pirmās šāda veida sacensības Baltijā, šogad tas notiks jau sesto reizi. Vēlos pateikties visām komandām, kas tajā piedalījušās – RFK, “SK Kengaroos/Salaspils FA”, Jūrmalas FS, “AFA Olaine”, “RFS Akadēmija”, RFS, FS “Metta”, FK “Valor” Ropaži, FK “Jūrnieks”. Izņemot Latvijas komandas, “BUSEL CUP” sacensības līdz šim izdevies uzvarēt arī Lietuvas pārstāvjiem mana audzēkņa Mantas Makutonovičiusa vadībā.

Kad aicinu komandas dalībai turnīrā, dažreiz ir smieklīgi dzirdēt treneru atrunas, ka, mēs jau neesam pludmales futbolisti. Vai, ka ir radikāli noskaņoti pret spēli smiltīs. Spēlēs un treniņprocesā man pašam ir nācies spēlēt gan “ūdenī”, gan smiltīs, uz asfalta, mežā ar kokiem, kalnā ar lielu slīpumu, sniegā līdz ceļgaliem, stiprā vējā ar lietu utt. Un saprast kā atrisināt futbola rēbusus, kā pielāgoties un palīdzēt partnerim, kā pieņemt pareizo lēmumu un būt labākam par pretinieku – tā ir viņa majestātes futbola sastāvdaļa. Šī ir spēle jebkādos apstākļos! Tomēr treneri bieži vien ir “iesprostoti” mūsdienu pieejas rāmjos, kļūstot par sava izvēlētā futbola modeļa ķīlniekiem, ļoti ierobežotiem izvēles iespējās. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ izveidoju savu futbola skolu. Bet par to plašāk citreiz.

Vienkāršāk par visiem procesiem pludmales futbolā būtu visu un visus kritizēt. Tomēr labi ir tas, ka palicis neliels skaits cilvēku, kuri joprojām iegulda laiku, naudu un spēku pludmales futbolā – maz ir tādu, kas saskatījuši šī futbola varianta skaistumu un noderību, bet viņi ir. Un neraugoties uz to, ka pludmales futbola tendences nav pozitīvas, es vienmēr ticu labajam un tam, ka saprāts uzvarēs muļķību. Nav jēga ieslīgt kritikā – ir jāiet uz priekšu! Kamēr esi kustībā – esi čempions! Ceru, ka man izdosies arī turpmāk palīdzēt ar vārdiem un darbiem visiem pozitīvajiem un ieinteresētajiem cilvēkiem, kuri vēlas būt daļa no futbola dzīves un redzēt futbolu sevī.

Sarunas noslēgumā vēlētos vēlreiz pateikties visai manai ģimenei. Mani dēli ir mani galvenie motivētāji, un cenšos viņiem (un jau arī mazbērniem) parādīt, ka cilvēka iespējas ir ierobežotas tikai nepareizas izpratnes dēļ par šīm iespējām. Un, paceļot savu sasniegumu latiņu pēc iespējas augstāk, es rādu un aicinu viņus sasniegt maksimālus rezultātus tajās jomās, kas viņiem patīk, lai kolēģi, novērtējot viņu sasniegumus, varētu teikt: “Tu esi Leģenda!”